Tu biji kails un vēju aplauzts koks.
Es lapots vītenis ar ziliem ziedu zvaniem,
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok,
Nu pilni zari maniem ziedu zvaniem.
Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets,
Un putni ligzdo zaļu lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies dziļi vilnī rēnā.
Tev liekas, ka tu salapojis pats,
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām.
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār zaru rokām tavām.
Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok,
Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.
